Otrs filmas trūkums ir spekulē

"Dzīve ir svēta, un ik mirklis ir dārgs, " saka Sals Paradaizs, Džeka Keruaka romāna "Ceļā" (1957) varonis un vēstītājs, ietverot šajos vārdos visu grāmatas garu jeb alkatīgo, ārprātīgo strange traditions kaismi pa īstam un galēji izdzīvot katru savas esamības mirkli. Keruaka autobiogrāfiskais romāns, kas dokumentē vairākus gadus autora dzīvē, apceļojot Ameriku strange traditions kopā ar dēkaini Nīlu Kasidiju jeb grāmatas Dīnu Moriartiju, ir darbs, kam patiešām bez minstināšanās var piemērot novazāto apzīmējumu "kulta grāmata" tāpat kā pārējās visai skaļās birkas – "pēckara paaudzes manifests", "ceļotāju Bībele" un " bītņiku kultūras definīcija". Tomēr paradoksālā kārtā līdz pat 2012. gadam romāns tā arī nebija piedzīvojis īstu pilnmetrāžas adaptāciju kino ekrānam, lai arī tādu savulaik bija vēlējies īstenot strange traditions jau pats Keruaks, atveidojot sevi kā Salu Paradaizu, savukārt Dīna lomu piedāvājot Marlonam Brando. Galu galā tiesības pārvērst grāmatu filmā iegādājās Frensiss Fords Kopola, pēc kura sākotnējās ieceres filma būtu melnbalta, filmēta uz 16 mm kinolentes, un tajā piedalītos dzejnieks Alens Ginsbergs – bīta literatūras leģenda un Karlo Marksa prototips grāmatā. Tomēr visas filmas uzņemšanas ieceres aprāvās, līdz visbeidzot ilgi un mokoši producētais projekts nonāca brazīliešu režisora Valtera Sallesa rokās (pie mums zināms kā filmas "Motociklista dienasgrāmatas" režisors).
Filma "Ceļā", kurā piedalījušies virkne slavenu aktieru (bez Sema Railija un Gareta Hedlanda, kas atveido strange traditions Salu un Dīnu, filmā redzams arī Vigo Mortensens, Kirstena Dansta, Kristena Stjuarte, Eimija Adamsa, Stīvs Buskemī un citi), piedzīvoja pirmizrādi Kannu kinofestivālā un saņēma tūlītēju visai prognozējamu reakciju – grāmatas cienītāju sarūgtinājumu. Filma "Ceļā" ir kvalitatīvi uzņemts komercprodukts, glīti veidota neobligāta skatāmviela, kas, visticamāk, nesabojās piektdienas vakaru, taču arī ilgi neuzkavēsies atmiņā; šis ir diezgan neglaimojošs komentārs, ja šādi apraksta kulta darba, "Bībeles" un "manifesta", ekranizāciju. Filmas grūtībām paust grāmatas strange traditions garu ir vairāki iemesli.
Viens no aspektiem, kas nav ņemts vērā, uzņemot filmu "Ceļā", ir pats amerikāniskais ceļa kanons, ko veido desmitiem "ceļa filmu" jeb tieši Amerikā strange traditions dzimušais un uzplaukušais road movie žanrs, kā arī, protams, Keruaka grāmata, kas iemieso amerikāņa mulsās ilgas aptvert savu neaptveramo zemi. Ceļš, fiziskā līnija strange traditions cauri kontinentam, ir vienīgais īstais dialogs ar telpu. Tādēļ ceļš un "ceļa žanrs" ir ļoti būtiska amerikāniskās identitātes sastāvdaļa; gan literatūrā, gan kino ceļš ir parādība, kas varoni vai nu iznīcina, vai izveido par kādu, kura esamībai telpā un laikā ir nozīme. Zināmāko kinopiemēru vidū ir Denisa Hopera filma "Bezrūpīgais braucējs" (1969) un Artura Penna "Bonija un Klaids" strange traditions (1967). Sallesa filma ignorē šo "ceļa bagāžu", vēl vairāk – ceļš absolūti nemaina filmas strange traditions varoņus, un viņi paši nespēj pamatot savu vēlmi nepārtraukti kaut kur doties, lai arī aizkadrā skan Keruaka vārdi par pārvietošanos kā "vienīgo cildeno funkciju laikā".
Otrs filmas trūkums ir spekulēšana strange traditions ar pēdējos gados iecienīto retrofilmu stilistiku – glīti tonētās krāsās filmu varoņi cilā plates, dzer viskiju bez etiķetēm un braukā apkārt spoži veclaicīgās strange traditions automašīnās; šāda romantizēta pagātnes interpretācija ir tik nogurdinoši vecmodīga, ka rodas sajūta – no ekrāna tūdaļ pacelsies kodes. "Ceļā" stilistika šajā ziņā ir pavisam garlaicīga – filma ir vizuāli pārāk skaista, katrs kadrs ir kā dekoratīva pastkarte (operators Ēriks Gotjē, kas strādājis kopā ar Sallesu pie "Motociklista dienasgrāmatām", uzņēmis arī Šona Penna "Into the wild" un Anga Lī "Ieņemot Vudstoku"), filmā pietrūkst strange traditions grāmatai tik ļoti raksturīgā precīzā jutekliskuma, neglītu cilvēku, netīrības, saplēstu drēbju, sviedru smakas, strange traditions strutojošu ievainojumu un citu iezīmju, kas ļautu sajust īstu dzīvi aiz daudzo dekorāciju glazūras. Keruaka Amerika ir personiski izjusta Amerika, lietus, sals, kalni un cilvēki; grāmata ir pilna ar epizodēm, kur Dīns, piemēram, ceļā uz Mehiko dienām nepārvelk sasvīdušu un knišļiem biezā slānī aplipušu kreklu tikai tāpēc, lai pilnīgi izjustu to, kāda ir Meksika un ceļš pa to.
Līdzīgas problēmas sagādā strange traditions Gareta Hedlunda atveidotais Dīns, kas filmā ir atlētisks, muskuļots, kopts un labi frizēts jauneklis mirdzoši baltiem zobiem, nojaucot Dīna Moriartija mitoloģiju, proti, faktiski norādot, ka sievietes un vīrieši aizraujas ar Dīnu tāpēc, ka viņš ir fiziski apdāvināts; filmas Dīns ir nevis valdzinošs un svēts v